Gribu izstāstīt par savu pieredzi meditācijā.
Bija 1980. gad 19. decembris. Mamma pēkšņi saslima –insults – un viņa palika uz gultas.
Man bija jāstrādā , jādomā par bērniem , jākopj mamma Pirms tam daļu no mājas darbiem un bērnu pieskatīšanas veica mamma. Tēvs kļuva ļoti nervozs , mums bieži bija strīdi. Mani tas ļoti sāpināja , bet es neredzēju izeju .Tās bija grūtas , bet , kā vēlāk izrādījās , ļoti svētīgas dienas.
Apmēram pēc 3 nedēļām satiku skolotāju no Indijas .Viņš man izstāstīja par meditāciju Es jautāju : Es nestrīdēšos ar tēvu ? ( man toreiz tas likās galvenais ) – skolotājs man atbildēja . Viss mainīsies !
Mēs bijām vairāki cilvēki , kam skolotājs iedeva personīgo mantru . To saņēma arī mans darba kolēģis. Līdz ar to man bija atbalsta grupa. Atceros svarīgāko – skolotājs mums teica , ka domas ir kā tavs atspulgs ūdenī. Jo nemierīgāks ūdens , jo sliktāk tu sevi saredzi tajā. Un vēl viņš teica – nekam nepieķeries, viss notiks pats no sevis. Man bija tik smagi , ka meditēt sāku tūlīt. Atradu laiku rītos 20 min. ( kad vīrs aizgāja uz darbu ) un vakaros , kad liku gulēt bērnus.. Atceros pirmo meditāciju – visas 20 min . domas šaudījās šurpu turpu , ik pa brīdim skatījos pulkstenī . Pamazām domas kļuva retākas , sāku izjust laiku .Pārmaiņas bija milzīgas – nebija vairs strīdu ar tēvu ( nekad ) , mainījās draugi. Bet … man sāka uzrādīt sliktās īpašības. No sākuma priecājos , ka tās man ir tikai divas. Izrādījās , ka meditācija tās mainīja manā vietā . Prieki bija īsi. Tikko transformējās tās 2 īpašības , kā no bezdibeņa uzpeldēja citas .Apmēram pēc mēneša izjutu dziļu dziļu mīlestību uz Latviju, lielu pateicību saviem senčiem Vienā brīdī sapratu , ka ļoti svarīgi būt godīgam it kā nenozīmīgās situācijās Ļoti vienkārši – tu dod spēku vai nu Lāčplēsim vai Kangaram ( tas bija dzejolis no 5. klases lasāmgrāmatas ) . Tā pagāja 8 gadi.Ļoti daudz lasīju – Svami Vivekananda u.c.Varu teikt – studēju par Indiju .Katru dienu darbā bija pārrunas ar kolēģi. Neatceros, vai tas bija pēc mēneša vai pēc gada , kad sāku būt „ šeit un tagad „. Tas ir saglabājies arī šodien .
Un tad nāca ( kā es tagad zinu ) otrā stadija .
Logi bija nomazgāti ( kā teica seminārā Tēvs Lourenss ) un logā iespīdēja gaisma !
Bija otrie Ziemassvētki .26 .decembrī 1989. gadā braucu ar mašīnu garām baptistu draudzes namam Matīsa ielā .Mana iekšējā balss lika apturēt mašīnu un iet iekšā … Sprediķi teica viesos atnākušais mācītājs Juris Rubenis. Tālākais nāca lavīnveidīgi –bībeles studijas , iesvētes mācības pie profesora Feldmaņa Mežaparka draudzē.
6.janvārī mani un manu dēlu iesvētīja draudzē. Iesvētes datums 6. janvāris – Zvaigžņu diena – man likās ļoti zīmīgs. Meditācijas vietā sāku teikt lūgšanas . Pēc iesvētībām manā sirdī iestājās miers .Biju atgriezusues mājās ! Sākās pilnīgi jauns posms manā dzīvē. Jautāju tēvam – kāpēc mani neiesvētīja jaunībā ? Viņš atbildēja – mēs ar mammu bijām sarunājuši ar prof. Feldmani ( ! ! ! ) , ka tevi iesvētīs , tikai pirms tam jāpalasa Evaņģēliji . Es esmu atbildējusi, ja nevar iesvētīt tāpat , tad es neiešu. Tā man Dievs ļāva iet „ pazudušā dēla „ ceļu , lai pēc 20 gadiem aizvestu pie tā paša mācītāja.
Vasarā mani aizsūtīja uz teololoģijas fakultāti uz skolotāju semināru . Pēc tam 3 gadus mācīju jaunākām klasēm ticības mācību , varēju spēlēt ērģeles .
Esmu ļoti pateicīga , ka varu atgriezties pie meditācijas jau jaunā kvalitātē . Arī šeit , tāpat kā toreiz Ziemassvētkos , krustcelēs stāvēja mācītājs Juris Rubenis .Meditējam jau kopā ar dēlu. Esam Kristus draudzē un ļoti bieži braucam uz Lutera baznīcu uz dievkalpojumiem ( es to saucu par iešanu ciemos ). Pirmdienās cenšos būt meditācijās . Tāds ir mans meditācijas ceļš. Šodien man , sastopoties ar cilvēku ,tiek uzdots tikai viens jautājums – VAI TU VIŅU MĪLI ?
This page has the following sub pages.
Ināras Šefferes blogs 
ĻOTI INTERESANTS, PAMĀCOŠS DZĪVES STĀSTS. MĒS NONĀKAM TUR , KUR IR JĀNONĀK…